Vasara. Plānas kleitiņas, festivāli, dzirkstošie, draugi un nebēdnīgs noskaņojums. Tieši tādā mirklī Pozitivus laikā satieku Andri Bušu pie mūsu kārtēja bāriņa apmeklējuma, kas pus pa jokam, pus nopietni izmet frāzi, ka jālaiž uz Nepālu. Man nevajag laiku apdomāt, tieši tikpat nebēdnīgi spiedzu -laižam! Un vakars iegriežas vēl jautrāks, jo ir nosprausts kārtējais ceļojums.
Šī doma iespiedās un neliek mieru. Kad dullums nomierinājies, sāku meklēt turpinājumu sarunai. Un šeku reku cūciņa sasista, kapeiciņa sakasīta un biļetes kabatā.
Pāršķirstot savus kalnu apmeklējumus, liekas virs 2500m nav nācies būt. Šoreiz plāna apraksta parādās cipars 5416m. Nav ne mazākās nojausmas ko tas nozīmē manam organismam un spēju līmenim.
Ierastā piedzīvojumu sajūsma pakrūtē par tuvojošos notikumu līdz brīdim, kad mēnesi pirms izbraukšanas tiekamies kopēja ceļojuma plānošanas sapulcē. Ai, Ai!!! Muļķīgais smaids sāk pagaist. Tikko notikusi traģēdija ar sniega vētru šajā maršrutā liek paraudzīties nopietni uz mātes dabas un kalnu varenību. Atliek cerēt, ka māmiņa šo ziņu radio būs palaidusi garām.
Sapulces sarunās ieķeru sajūtu ka ceļa biedri būs lieliska kompānija, šobrīd pazīstu gan tikai Andri. Nu jā, diez vai nūģi piesakās šādiem piedzīvojumiem. Saprotu, ka visi rūpīgi gatavojas un apmeklē sporta zāli. Pēdiņās iedvesmojošais stāsts ka visiem tāpat būs slikti no skābekļa trūkuma pie šāda augstuma, izmaina pavisam manu iespaidu par vieglo pastaigu kalnos. Jārēķinās ar sliktāko, katram tas izpaudīšoties citādi! Ups, mēģinu salikt galvā kur tad tas prieks par to kāpienu būs? Neko, nākamajā rītā sporta kluba abonements iegādāts un tagad sparīgi raustu dzelžus arī es. Doma ka varētu uz kalna palikt pēdēja liek noskurināties un turpmāk katru rītu esmu cītīga zālītes apmeklētāja. 4 nedēļas laika, lai kļūtu par puslīdz cienījamu kalnu iekarotāju :)
Atsākam virzīties uz galveno mērķi. Atšķirībā no vakardienas labās pašsajūtas, šodien ļoti sāp galva pie katras kustības. Atkal mazais stress klāt, vai tikai neizrādīšos grupas vājākais posms. Esam vienojušies, ja kāds nevarēs, tad vienu neatstāsim. Ja izkrītu, tad sanāk ka noraušu vēl kādam pasākumu. Baigi negribas. Mainu taktiku un mēģinu domāt par ko citu, nevis galvas sāpēm. Tas palīdz, toties ierauju otrā grāvī un "sagruzos" par veciem notikumiem iz LV dzīves. Baigi sagribas paraudāt, bet smieklīgi, ka virs 4000m to nevar vairs izdarīt, nevar atelpoties, sanāk aizelsties un tā uz priekšu netikt. Uzlieku plejerītī savu mūziciņu un mieriņā turpinu ceļu. Skati pasakaini, domas sakārtojas, pēc 9 km esam savā augstākajā nakšņošanas vietā Tronung phedi 4450m. Lai stabilizētu pašsajūtu, ir jāpakāpjas kādus pārsimts metrus uz augšu no rītdienas maršruta un tad tik atpakaļ uz naktsmītnēm. Diezgan auksti, nespēju sasildīties ar tēju, galva dulla, gluži kā pēc vētrainas ballītes otrā dienā. Darīt īsti te nav ko, ātri salienam pa migām. Ir tik auksti, ka nevaru noģērbties, sabāžu guļammaisā rītdienas drēbes, lai sildās un pati iekūņojos pa vidu. Naktī ārā plosās vējš, logi un durvis grab, sajūta ka mūsu būdas noslaucīs. Miegs nekāds, visu laiku sanāk mosties no gribas elpot vairāk.
