2 dienas, ko nevaru mainīt-tā ir vakardiena un rītdiena.Tādēļ es sapņoju, mīlu un ceļoju tagad: Nepāla

7.diena 29.11.14

Atsākam virzīties uz galveno mērķi. Atšķirībā no vakardienas labās pašsajūtas, šodien ļoti sāp galva pie katras kustības. Atkal mazais stress klāt, vai tikai neizrādīšos grupas vājākais posms. Esam vienojušies, ja kāds nevarēs, tad vienu neatstāsim. Ja izkrītu, tad sanāk ka noraušu vēl kādam pasākumu. Baigi negribas. Mainu taktiku un mēģinu domāt par ko citu, nevis galvas sāpēm. Tas palīdz, toties ierauju otrā grāvī un "sagruzos" par veciem notikumiem iz LV dzīves. Baigi sagribas paraudāt, bet smieklīgi, ka virs 4000m to nevar vairs izdarīt, nevar atelpoties, sanāk aizelsties un tā uz priekšu netikt. Uzlieku plejerītī savu mūziciņu un mieriņā turpinu ceļu. Skati pasakaini, domas sakārtojas, pēc 9 km esam savā augstākajā nakšņošanas vietā Tronung phedi 4450m. Lai stabilizētu pašsajūtu, ir jāpakāpjas kādus pārsimts metrus uz augšu no rītdienas maršruta un tad tik atpakaļ uz naktsmītnēm. Diezgan auksti, nespēju sasildīties ar tēju, galva dulla, gluži kā pēc vētrainas ballītes otrā dienā. Darīt īsti te nav ko, ātri salienam pa migām. Ir tik auksti, ka nevaru noģērbties, sabāžu guļammaisā rītdienas drēbes, lai sildās un pati iekūņojos pa vidu. Naktī ārā plosās vējš, logi un durvis grab, sajūta ka mūsu būdas noslaucīs. Miegs nekāds, visu laiku sanāk mosties no gribas elpot vairāk.

8. diena 30.11.14 Kulminācija

Tadāāa! Diena galvenā! Mostamies 4, lai 5 uzsāktu gājienu uz pāreju. Laukā piķa tumsa,vēju nejūt. Mēģinu iespiest brokastu putru, bet galīgi negaršo. Ar lukturīšiem pierēs uzsākam ceļojumu. Viena no sireālākajām sajūtām zem zvaigžņotās debess meklēt augšup vedošo taku mēnesnīcā. Kāpums stāvs, elpa smaga un mugurā uzstiepts viss ko vien var somā siltu atrast. Sarēķinu ka uz divām ieelpām varu paspert vienu soli, kas ar tik kādus 30-40 cm garš. Šādi jāpārvar 1.4 km siena. Pa ceļam 2x ieķeru adrenalīnu no sniega virpuļiem, iemācos turpmāk pieplakt pie sniega virsmas, lai tie nepārveltu svaru pār kraujas malu. Pirmoreizi kalnos sveicu saullēktu, kas tik grezni izdaiļo virsotnes.

Soli pa solītim pēc 3h esam punktā augstākajā - Thorong La Pass 5416m. Saviļņojums un laimes sajūta milzīga. Apskaujamies, nosvinam uzvaru ar krūzīti karsto šokolādi. Vējš te ieskrējies, saknipsējam kopbilžukus un ātrāk jau gribas tik lejā uz komfortablāku zonu. Īss tas baudas mirklis.

Lejup solis raitāks un jūtami paliek siltāk. Nepatīkamo momentu un atskārsmi, par to cik tas viss ir nopietni, apliecina redzētais pār kāda ceļotāja mirstīgā ķermeņa evakuāciju. Vietām pārvietoties ir diezgan sarežģīti un prasītos pēc papildus aprīkojuma. Nav jautājumu par notikumiem sniega vētras laikā te pirms mēneša. Apliecinājums dabas varenībai, draudzībai ar savu saprātu un cieņu pret kalniem.

Vakarā sasniedzam ciematiņu 2967m. Fantastiskākā Bob Marley viesnīca visa ceļojuma laikā. Parādas WiFi un karsta duša bez laika ierobežojuma. Galvas saturs atgriežas ierastajos platuma grādos. Pārlaimīga ilgi stāvu siltajā ūdens strūklā un beidzot kopš Rīgas izmazgāju matus :) Mazliet tāda noauguša, netīra un spalvaina Jetija sajūta ir pēc 10 dienām nokāpjot no nekurienes. Restorānā saimnieko Itālis un viņš neliek vilties, ar Bušiņu uzklūpam sen kārotam gaļas gabalam. Pārlaimīgi ar rumiņu un ābolkūku svinam misijas izpildi starptautiskajā Andžu dienā.

9.diena 1.12.14

Raujam sliņķītī, mostamies bez konkrēta plāna. Garās brokastis un lēnām tiekam atpakaļ uz trekinga trases. Šī izvēršas par vienu no skaistākajām pārgājiena dienām. Saule lutina, ir silti, elpot viegli un panorāma dvēseli priecējoša. Dullumā ieķeram dažas neprātīgās bildes. Tā jautri čivinot nostaigājam ap 20 km un nonākam pilsētiņā Jomson. Jo zemāk ejam, jo pilsētas lielākas paliek. Neesam sajūsmā par cilvēku masām. Silta duša bez ierobežojuma, alus un vakariņas nomierina. Šodien beidzās trekings. Vakarā Laumiņas grāmatā izlasu, ka šis bija viens no pasaules augstākajiem trekinga maršrutiem, kuru var iziet bez speciālā aprīkojuma. Klusais lepnums sirsniņā ielaužas gan.

2.12.14

Jāsāk atgriešanās ceļojuma sākumpunktā. Lai tiktu ārā no kalniem, jāpārvar 180 km, kas te prasa veselu dienu. Līdz mielēm izbaudām sabiedrisko transportu, kas pārvietojas par ceļiem kuru praktiski nav. Tik viena domā kā noturēt galvu uz pleciem. Pasažieri uz krēsliem lēkā kā akmentiņi betonmaisītājā. Bušiņš ar rumu izglābj pēdējo dienas ceļojuma posmu un draudziņi smaidīgi izveļas Pokaras ielās.

3.12.14

Aktīviste un grupas guru Laumiņa sarūpējusi šodienas izklaides. Iemēģinam raftingu. Tik trakā upē vēl nebiju mērcējusies. Diezgan jau komerciāli, bet toties droši, ka visi slapji un veseli atgriezāmies. Pirmajai reizei labi, man gan vajadzētu vēl pamācīties lai pati ko tādu pašrocīgi pārvarētu. Pēcpusdienā kolektīvi savācamies vietējās jogas nodarbības apmeklējumam. Izstaipām savilktos muskulīšus un tad jau esam gatavi ballītei. Rums iet uz riņķi kā silta jasmīnu tējiņa. Edmunds pa dienu noskatījis vienu masāžas saloniņu. Divreiz nav jāsaka, kad visi jau sēžam uzgaidāmajā telpā. Pašiem jautri, bet tām mazajām čikitām likās vēl jautrāk tāds omulīgs balto bariņš. Te nu atkal man vēl viens "pirmo reizi" - masierītes ar visām četrām izmīcās pa mūsu kauliņiem. Aiz visiem aizslietņiem skan ceļa biedru vaidi, kunksti un smiekliņi.

4-6.12.14

Atlikušās dienas pavadām pilsētās - Pokara un Katmandu. Nav mans mīļākais topiks, it sevišķi milijonu pilsētas. Te sajutos lepna nākot no valsts, kuru te neviens nezina, kur iedzīvotāji tikai 2 milj. visā valstī ar savu valodu. Bušiņš māca man nedarīt neko. Līdzko sagurstam, nolienam klusos restorāniņos, lai restartētos no ielu masu tirgus burzmas. Ielu satiksme grujoša, 2 joslu ceļā visi mauc pa sešām. Autotuninga galvenais elements ir skaņas signāla kvalitāte. "Nav noteikumi" arī ir noteikumi, kas darbojas ideāli un negadījumus te nemana. Uz beigām arī es iemācījos pārvietoties neskatoties apkārt, tāpat neviens neuzbrauks. Pārvietojies pa vidu mieriņā, gluži kā tās viņu svētās govis.
Visumā kvalitatīvs dirnings ar labu pārtiku un pāris kultūras objektiem. Pienācis laiks atgriezties mājās, lai atkal iegrieztu apaļo globusiņu un iespraustu kartē nākamo "must-have" punktiņu.

Viegli nebija, bet to atkārtotu atkal un atkal! Spēju latiņa ir pacelta. Paldies ceļa biedriem un jaunajiem draugiem par kopā noietajiem 150km.

p.s.un kā jau visiem romāniem, kino sekos vēlāk :)