Dzīvo savu ierasto dienas ritmiņu un tad Tu satiec draugu Mārtiņu pie glāzes alus. Mums vienmēr kaut kā sanāk tādas sirsnīgas sarunas. Vārdiņš pie vārdiņa un te nu esmu atkal pateikusi spontāno JĀ un BaBāc jau pēc nedēļās dodos uz Spāniju, vedot grupu piekrastes garākā trīs dienu pārgājienā. Grupiņu vēl nepazīstu, Spānijā neesmu bijusi un adrenalīniņš kāpj pa ausīm laukā. Uznāk perfekcionista sajūta, tik nenopūdelēt un attaisnot Hiking in Latvia ceļojuma standartiņu. Divas dienas pētu, zīmēju taku kartes, plānoju dienas maršrutus un google mapos izpētu viesnīcas, ceļus, mežus, lidostu, utt. Nu vienā vārdā gatavojos kā teicamniece eksāmenam un virtuāli izceļojos pa jaunapgūstamo valsti. Ieguldītās pūles sevi attaisno - pārgājiena organizatoriskā un sadzīviska daļa iet no rokas, liekas pasaule sadevusies rokās un mazās čē-pē situācijas risinās neticami viegli. Uz katru ceļotāju jautājumu ir atbildes un laika kontrole kur/kad atrodamies, plus vēl ideāls online Mārtiņa atbalsts no mājām. (sajūta, ka savu karmu kādam labam laikam esmu uzlabojusi pēc iespaidīgās tikšanās ar četriem kaukāzu aitu suncīšiem vienā no saviem pārgājieniem).
Ļaujos plūsmai un noraugos, kā ceļa biedri lēnām izkūst uz saules pielietās takas. Saule te vēl arvien Septembrī kurina pilnā jaudā. Katrs uzņemtais ūdens malks tikpat ātri pa pieri laukā nopil uz nokaitētās takas. Nepiesegtā ādas krāsa mainās līdzīgi kā pankūciņa uz pannas.
Grupiņas "team bulding" iziet visu grupu attīstības ciklu trīs dienās. No milzīgas sajūsmas līdz pilnīgai fiziskai sagrāvei un atpakaļ. Vienīgi Spāņu virtuve un vīns ļauj smaidu vaigos atlikt vietās krietni vien vieglāk gan pusdienās, gan jūras velšu vakariņās.
Pašai lielākās emocijas pakrūtē pieklauvēja sestdienas rītā zvilnot uz balkoniņa, pirms došanās otrās dienas pārgājienā. No Martiņa Latvijā pienāk ziņa - "Nesadzeries alu, pēcpusdienā būs jābrauc!" Kā pieķerta nedarbos, noriju pēdējo alus malku un saprotu ka nu gan esmu zaptē! Tiesības ta atstāju mājās, ar domu ja nu kas, tad mazāk ko pazaudēt un tieši kur es Spānijā varētu dabūt tāpat vien mašīnu pabraukāties. Nu kur es varēju iedomāties, ka Mārtiņš esot Latvijā un atrodoties mežā, var sarūpēt no gruzīna divus TAXi busiņus bez viena vadītāja, jo otram nav tiesības un pieļauju pat uzturēšanās atļaujas. Noriju mazliet ieilgušo stresiņu, aizmirstu un paklusēju, ka reiz tā man bija slikta pieredze aizņemties tiesība, un no visām grupas meitenēm piemeklēju sev līdzīgāko bildīti tiesībās un apņēmīgi stūrēju ar grupu uz nākamo 100km attālo apskates vietu. Nu ja piedzīvojums, tad lai piedzīvojums visiem! Tā nu mums vakarā pie vīna atkal ir jauni stāsti un smiekli, ko ierakstīt labajās atmiņās.
Lidostā emocijas un smaidi pārpārēm. Katram paliek sajūta,ka visas ciešanas, tulznas bija tā piedzīvojuma un kopā būšanas vērtas! Bačas atkal uzlādētas darbiņam birojā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tev ir ko teikt?