pirmā Ultra vai 6 cilindru dzinējs

Ja Tev ir sapņi, tie vienu dienu mēdz piepildīties! Šajā blablā... lapelē mēdzu pierakstīt momentus par saviem ceļojumiem aiz mūsu valsts robežas, bet šoreiz gribas piefiksēt sajūtas un ceļojumu itkā aiz savas spēju robežas. Šis ir mans stāsts par interesantu, apzinātu ceļojumu savā ķermenī 3 mēnešu garumā.

Ik katram notikumam dzīvē ir savs iemesls vai starta dzirkstelīte, mans spēriens pavisam klasiski sākas ar totāli sagrautu ego vienā dienā. Normāli aplauzos pa dzīvi un kā jau tas pieņemts, arī es ieslīgstu dziļāk dīvānā un sevis žēlošanā. Pudele vīna, paciņa cigarešu, puņķi un asaras kā ik vakara komplektiņš. Pēc pāris mēnešiem piekusu gausties un pelēkās šūniņas norotē galvā - vai tik šis nav ideāls laiks, lai realizētu kādu no saviem sapņiem, kas dziļāk atvilktnē ieglabāts!

 Un viens no tādiem ir sapnis par īstu kalnu Ultra maratonu Eiropā. Izpētu cik ITRA* punktiņi man ir saskrieti pagājušo gadu un cik vēl jāsaskrien, lai varētu mēģināt pieteikties. Ātrākais, ko varētu sasteigt ir tepat ap stūri  - pēc 3 mēnešiem Siguldas kalnu maratons ar 70 km distanci un kopējo kāpumu virs 2,7km.  Pagājušo gadu tur pieveicu pusīti  40 km ar labu pēcgaršu - saulains laiks pluss sajūta ka varu vēl. Tas vieš cerību, ja iespringtu uz rūpīgu treniņu, varbūt paspētu sagatavoties Tā, lai iekļautos kontrollaikā un tiktu pie sasodīti kārotajiem 4 punktiem pilnajā distancē. Cigarešu paciņa zibenīgi aizlido miskastē,  bet glāzi alus vakarā kā vienu no netikumiem gan varētu paturēt. Perfekti būtu pārāk traki.

Nākamas dienas rītā esmu sporta zālē un nu jau ar skaidru domu kāpēc es tur esmu - man vajag spēku. Saviem tuvākajiem izstāstu par savu lielo plānu, lai pēcāk nevarētu atkapāties. Man patīk turēt doto vārdu un doto vārdu arī sev.

Vai tas, ka tev jau ir krietni 18+, vai vienkārši esi izaudzis, pēc pāris nedēļām apjaušu cik ļoti man sāk patikt šis sagatavošanās process. Mērķis tur kaut kur galā vīd, bet vasara jau ir sakārtojusies plānveidīgāk. Izpaliek kafejnīcu saulrietu dirningi.  Līdz galam pamosties sporta klubā "VingroSev.lv" pie super jaukās trenerītes Elizabetes. Tie bieži vien izvēršas par dziļi personiskiem treniņiem, jo esmu vienīgā apmeklētāja vasaras agrajā rīta stundā. Jūtu kā pieaug spēks ar katru jaunu nedēļu, un tas tikai vairo motivāciju atrasties savā ķermenī un darboties tālāk. Bet sporta masāža pie Elizabetes!! Bitīt  matos, tas nebija nekāds SPA. Šitā pārkrāmējot katru piedzīto muskulīti, liekas ka viņa aizsniedzas pat līdz maniem florbola ziedu laikiem dziļākajās šūniņās. Brīžiem pēc gumijas stieņa prasījās, kur iecirst zobiņu, lai nekliegtu. Šo lieku pie sāpīgākās sagatavošanās daļas.

Vakaros skriešanas kedas deldēju piemājas rajonā, brīvdienās mežos un taciņās jebkur, kur vien brīvdienu plāni mani aizveduši. Tomēr visjaukākie un gaidītākie ir trešdienu vakari, kad ar savu foršo kolēģi Arni dodamies izbradāt Garciema kāpu taciņas visos virzienos garākos skrējienos. Pie mūsu ūber karstās vasaras, ierastā pelde jūrā pēc skrējiena ar drēbēm un dzirkstoša sidra uzliešana uz oglītēm pēcāk ir gaidītākais brīdis. Arnim dēļ šīs svarīgās treniņu sadaļas pat uz vasaru iekārtots ledusskapis mašīnā.

Trešdienu izklaides

Daudz sarunu, vēl vairāk smieklu un sviedru tiek atstāti uz katras takas cenšoties uzskriet augstākajos pauguriņos. Vienā no šīm sarunām, draugs man saka: "Ilžuk, atceries, ka tev ir 6 cilindru dzinējs, kur cilvēkam vidēji ir četri!" Satrūkos, jo šis pirmajā mirklī neizklausās pēc komplimenta, vai atkal būšu pārgājusi pāri kaut kam ar savu jaudu! Doma mani neatstāj vairākas dienas, līdz pēkšņi spuldzīte galvā iemirdzas - Bāc, Bet Man Ir Seši!!! Man iekšā ir savs Ferrari, un ar to tik pēc piena uz piemājas veikalu nebrauc. Tātad ES VARU! Es varu vairāk un man patīk vairāk! Man patīk darīt vairāk, sasniegt vairāk, baudīt vairāk, utt. Tas viss ir par mani. Un pirmoreiz es godīgi sev varu atzīt, ka mīlu sevi tādu kāda esmu, mīlu visu, kas ar mani notiek, savu pieredzi un apkārt esošo. "Pie lampiņas" kādam ko pierādīt, vai izlikties, vai kāds tiek vai netiek līdzi. "Aš", otrā elpa atvērās. Tie nav tikai laimīgie instagram mirkļi, bet tie visi noteikti ir Mani mirkļi un savam "Ferrari" spiežu gāzi grīdā, lai izbaudītu braucienu, ko par Dzīvi sauc.

Siguldas treniņtakas

Ne jau katru dienu gribas skriet un ne jau katru dienu motivācija pārpārēm. Bija dienas, kad ielīdu gultiņā zem segas ar saldējumu rokās un sevi žēloju - cik grūti, grūti ir atkal kedās iekāpt. Dažreiz tas iestiepās līdz 4 notiesātiem salčukiem, līdz spēju sevi aiz sprogām izvilkt ielās. Aizkari pie loga jau nav aizvērti, Tas tur augšā redz kā slinkums vārtās pa gultu. Bet atliek tikt pāri pirmajam kilometram, līdz prieks ir atgriezies un mērķim aprises atkal skaidrākas. Skriešanas temps uzlabojas, personīgie laika rekordi krīt arī pēc 4 salčukiem puncī.

Skriešanas kedas vienmēr līdzi brīvdienās

Tuvojas sacensību svētku diena, Ilzei dūša sāk ļodzīties, trīc neesošā aste. Sāku nožēlot, ka visiem esmu izstāstījusi. Ja nu neizdodas! Ja nu spēju latiņa tomēr pa augustu un treniņ plāns nepietiekošs. Itkā zinu savu spītu un gribasspēku, bet ja nu tomēr salūztu? Aiz visiem maniem "Ja nu" draugiem ir argumenti, visi ir iedegušies sekot skrējienam līdzi un atbalstīt katrs savā veidā. Pēdējo dienu cīnos ar sliktu dūšu,  labi ka darbs intensīvs, neļauj daudz rīstīties. Vakarā iestumju makaronus, bet atkal cīņa par to saglabāšanu sevī. Ielienu sava burbuļvannā ar mēģinājumu noķert stāvokli - Ommm...
Pārskaitu želej-batoniņu stratēģiju, cik bieži un cik daudz jāēd. Mieriņš atnāk un sanāk izgulēties.

Trīs mēneši rūpīga darba aizlidojuši un sacensību rīts ir pienācis. Līdzi ņemamo mantu kaudze tik liela, ka liekas aizbraucu uz mēnesi. Pa virsu vēl pase, jāpaspēj izdarīt pilsoniskais pienākums Saeimas vēlēšanās.

Gatavojos izēsties

Ar auzu putras karoti aiz vaiga, dodos nezināmajā. Satraukums gluži kā skolas gaitas uzsākot. Jāatzīst, ka ar lepnumu spraužu sarkanās krasas numuru pie kājas. Saņemu telefonā pareizos vēlējumus ceļam no draugiem, kas manā 3 mēnešu ceļojumā ir ieguldījuši savu laiku un darbu. Apkārt cilvēku jūklis, bet man blakus ir personiskais asistents un labākais draugs - Gita. Gičijs ir pieteicies arī pēdējo 15km apli veikt kopā ar mani. Ejot uz startu Ziediņkalna pakājē, pamanos pirmajos 5 metros jau labi noraut uz astes. Tagad izskatos labi apvārtījusies, kā īsta taku iekarotāja.

Saņemot starta numuru

Starts, un tevī nav stresa, iestājas miers, jo Tu zini ko darīsi nākamās 10 stundas. Kājas kustas, sviedri pil, dzirdu savu šņācošo elpu. Solīti pēc solīša raušos kalnos augšā un lejā, augšā un lejā. Solis lejup problēmas sagādā jau 20. kilometrā, parādās pirmā sāpīte un dusmiņa uz to. Nu nē, šis nevar but iemesls izstāties. Samazinu tempu un atrodu veidu, ka kāju liekot sāniski, tā nesmeldz. Vēlāk iedzeru ibumetīnu un par šo šaizīti aizmirstu. Taisnie gabali neiedvesmo, ātrums nekāds un liekas tie kilometri lasās pārāk lēni. Atliek kāpumi, tie pat man patīkas. Ar savām nūjām špagoju naski un kāpumi ir tie, kur eju garām uz takas noķertajiem skrējējiem. Nevienā brīdī nenāk lūzums, batoniņus un želeju aiz vaiga ielieku ar labu regularitāti un spēks ir. Izbaudu treniņos ielikto darbu. Uz otro un trešo apli mani mīļie - brālis ar ģimeni ir klāt un viņu atbalsts ir vērtīgāks par jebkuru dopingu. Tas iedod spārnus un liekas aizeju savos lidojošos garajos apļos. Vienā no Siguldas kārtējās trepju bezgalības, noķeru kādu sportistu. Puisis no garā gala, kam kāju garums varētu  būt man līdz zodam, raujas trepju maliņa un saka :"Ej garām, Tu esi stipra!" Pasmaidu un palūdzu to pateikt skaļāk. Viņš laipni noglāsta manu patmīlību, izkliedzot visā plašajā Gaujas senlejā: "Tu esi stiprāāāāā!" Smaidu. Atpakaļ neskatoties, burtiski uzlidoju pa kāpnēm augšā, es tiešām tā arī jutos.

Mani mīļie bez viena mīlulīša

Uz pēdējiem 15 km Gičijs ir kedās un gatavs doties līdzi. Savās emocijās un eiforijā, starpfinišā aizmirstu paņemt lukturīti, finišs briest lielā tumsā. Nu nekas, kā ir ir! Šis pat jautrāk. Ja citi paši nes lukturīti, tad man pa priekšu skrien i-phone lukturītis pats. I'm running like a PRO! Maldoties pa mežu un pēdējām Siguldas takām, smalko lukturīti pamanāmies nošķilt uz bruģa. Šis arī noteikti ir apliecinājums tam, ka skriešana galīgi nav lēts prieks.

Pēdējais kāpums līdz finišam, priekšā pāris metru attālumā 3 puiši, bet nevaru aizsniegties. No muguras tumsā redzu strauji tuvojamies gaismiņu, man pēdējie metri pa vertikālo sienu augšup, pirmoreiz tik uz mirkli piezogas sacensību gars un neesmu gatava atdot kaut centimetru, sakožu zobus un kārpos augšup. Finiša līnija, milzīgs prieks, atvieglojums un apkārtējo apsveikumi. Kaut ko dzirdu mikrofonā par trešās vietas ieguvēju, dzirdu savu vārdu. Ko, Kas, Nopietni, Es? Vou.....

Es vēl nekad neesmu bijusi tik stipra savā fiziskajā un mentālajā ķermenī, es to izbaudu.

Dzīve pēc ultras... 

Naktī neesmu gulējusi, esmu ta pārgurusi, ka nevaru aizmigt. Viss ķermenis sāp tā, ka nevaru pagulēt. 2 naktī aiz neko darīt sāku šiverēt pa ledusskapi. Notiesāti tiek visi krājumi. Liekoties gultā atpakaļ, gulēšanas poza ir iepriekš jāizplāno. Kājas ir tikai ar roku palīdzību paceļamas. Episka sajuta skaties uz saviem diviem baļķīšiem, kas nav kustināmi ar apziņu. Ķermenis ir salauzts. 

Nākamā diena- ir jāstaigā!  Dāma uzreiz piesakās stumt jaunākā radinieka bērnu ratiņus. Ir kur pieturēties, bet arī ar kāru aci skatos kā varētu šim blakus labprāt ierausties. Jēkaba zemē nomestais balons var izrādīties vesels pasākums kā pēc viņa pieliekties. Turpmāk pieskatu, lai bērns neko nemet zemē. Vakarā ar Gičiju aizvelkam uz kino, pie lifta stāv čalīts ar kruķiem. Abi lūram viens uz otru, kurš no mums tizlāks un kam priekšroka pirmajam iekāpt. Pirmā iekāpu es.

Otrā diena. Uz darbu tieku saviem spēkiem. Domāju, ka būs smagāk.

Trešā diena. Vakarā jau mazās alus svinības pāris krodziņos.

Ceturtā diena. Rīts un esmu atpakaļ sporta zālē, atpakaļ sava ķermenī un pirmā ultra jau ir vēsture.

p.s neilgi pirms starta uzzināju, ka Siguda dos tikai 3 ITRA* punktus, lai gan cerēju uz 4 kā citu gadu, bet izrādās manas sapņu sacensības arī ir pacēlušas latiņu dalībniekiem, tā ka esmu tikai ceļa sākuma. Lielais sapnis pabīdās, būs vien vēl daudz jāskrien, bet tas mani nebiedē, jo Es Varu, ja Es Gribu!

*ITRA - starptautiska kvalifikācijas punktu sistēma, lai varētu kvalificēties noteikta ranga taku skriešanas sacensībām

treniņi, treniņi

Ar Gintu samainījāmies ar distancēm.

piecas reizes šajā kalnā, bet ar smaidu

Enerģijas nezūdamības likums, viss jāatliek vietas