Šoziem atkal ļaujos ceļojumu guru plānotājai Sandriņai. Viņa atrod un ved mūs trīs daiļavas uz jaunu vietiņu - lielāko slēpošanas kūrortu Francijā -Three Valleys. Ka tas ir viens no lielākajiem pasaulē, uzzināju no kāda onkas pacēlājā, kas tikai turp jau dodas 15 gadus. Man kā jau parasti, kur esmu bijusi aptveru tik atgriežoties mājās!
Janvāra izvēle, varbūt mūs mazliet apdalīja laik- apstākļu ziņā, vienu dienu pat liedzot pacelties kalnā. Toties visas pārējās 5 dienas nepagurstot griežam kantes. Lai arī man patīk kutināt nervu galiņus meklējot pūderīti un līst laukā no trasēm, tad šis kūrorts pārsteidza ar savu kvalitāti. Tās milzīguma izmērs, kad vēl plkst.12 dienā vari atrast trasi, kur esi pirmais, kas brauc pa retrakotu trasi, lika maksimāli izbaudīt pēc noteikumiem.
Kā jau sporta nometnē, no pirmā pacēlāja līdz beidzamajam, braucam un braucam, bet visas trases tā arī palika nenošļūktas. Dienas laikā pārcelties no vienas ielejas malas līdz galam un atpakaļ praktiski nav iespējams. Šeit palika vietiņa uz atgriešanos.
Dzīvē ārpus slēpju zābakiem kā jau Francijā. Vietējo veikaliņu šarms. Prošuto, vīns un svaigi kruasāni, kurus Evitiņa vai Sandriņa ik rītu uz maiņām labprātīgi pienesa guļošajām draudzenēm.
Skuķu sportiskās brīvdienas godam nosvinētas. Sandriņas organizētība, Evitas neizsīkstošais pozitīvisms, tik es tāda viegli skumja, jo likās ka mājās palicis vēl kāds ar ko dalīt šos ziemas priekus.
Skuķu sportiskās brīvdienas godam nosvinētas. Sandriņas organizētība, Evitas neizsīkstošais pozitīvisms, tik es tāda viegli skumja, jo likās ka mājās palicis vēl kāds ar ko dalīt šos ziemas priekus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tev ir ko teikt?