Kad uz gultas malas atstāta zīmīte nopļauj tevi kā smilgu stīvu, Tev likās ka Tev ir viss, bet pēkšņi šķiet ka Tev vairs nav nekā. Pat nemanīji, ka otrs blakus Tev nav bijis laimīgs. Šim bija jābūt mūsu ceļojumam, bet aizbraucu viena. Šis ir mans personisks stāsts Sev par piedošanu, piedošanu sev...
1.diena.
Pēc 30 stundām busiņā, mēs esam šķērsojuši lielāko daļu Eiropas un atduramies Korsikā, lai mērotu vienu no Eiropas grūtākajiem un krāšņākajiem trekinga maršrutiem Great Road 20 (GR20). Šis man ir izsapņots ceļojums 2 gadu garumā. Beidzot sapnis tapis īsts un es esmu te - vietā un laikā.
Ceļotāji ir tā izslāpuši pēc gājiena un izpaliek sākuma kopbilde, līdz visi jau metušies trasē. Saslēdzu gadžetus un jožu līdz. Saule svilina un jūtu kā pār pierīti notek vakardienas frī kartupelīši no prāmja ar visu sinepju mērcīti sviedru veidā. Solis raits, jāpārvar pirmā 1000 metru siena. Kāda nopilējusi sviedru lāse tiek arī manai gopro kamerai, kas tagad spītīgi met ārā erorrus un neļauj fiksēt pirmos krāšņumus. Saulē kaltēju SD karti un lēnām atrodu savu iešanas ritmu baudīšanai. Pēc nostāstiem biju gatava trakākai slodzei pirmajā dienā, bet ir labi un tas vieš cerības ka izdzīvošu nākamās 12 dienas kāpelējot pa vertikālām akmens sienām.
2.diena.
Naktī dzirdu kā lietus grabina telti, liekas ka vējš grib apgāzt blakus esošās klinšu sienas. Bēdīgi ēzelīša "ī-ā" atgādina arī par viņa eksistenci zem klajās debess. Tomēr līdz ar sauli, verot telts durvis, saproti - šī atkal būs viena no dienām lieliskajām! Ne miņas no negaisa.
Akmeņota taka vijas kalnā. Mani soļi uz tās ir tik klusi - dzirdama tik pašas elpa. No degungala pil sviedru lāses, kas izkūst uz saulē nokarsētiem oļiem, un nekas vairs neliecinās ka būtu te bijis. Man jāturpina iet.
3.diena.
Ļoti patīk gulēt teltī, bet seja, izlienot no tās, tāda itkā būtu vakarnakt ielūkojies bišu stropā iečekot, kas tur jauns. Rīta selfiji atceļas visu atlikušo ceļojuma laiku. Ar rīta putru aiz vaiga metamies pirmajā 500 metru sienā. Lēnā solī, divu stundu laikā virsotne, mākonī ieskauta, ir rokā. Tālākais dienas plāns - garais un līdzenais pārgājiens. Jauda jūtami nāk klāt. Vakarā makaronu un vīna ballīte nometnē, kas gan vairāk atgādina vertikālu nogāzi. Ir jāpacenšas atrast telts vietu, lai naktī neviļus nenoripotu no kalna ar visu iedzīvi maisā.
4.diena.
Naktī atkal vēja un lietus nedarbi. Apkārtējās teltis tiek virinātas kā centrafūgā. Mūsējo Mārtiņš teicami nostiprinājis, ļaujot mierīgi baudīt nakts mieru. Šodien "augstā" diena, jeb pastaiga virs mākoņiem. Attiecīgi tāds viegls mākoņa drēgnumiņš ir dienas ceļa pavadonis. Viens no ceļa biedriem sāk pagurt, solis augšup paliek grūtāks un lēns. Es izvēlos atbalstīt, lēni tipinot nopakaļus. Ļaut vēl kādam izbaudīt šo dabas varenību un neļauties stresam, ka kaut ko varētu nokavēt. Krietni vēlāk pusdienās ierodamies uz aukstiem makaroniem, bet ierodamies. Lēnākā iešana ļauj man vairāk bildēt, filmēt un vienkārši nesteidzīgi pasēdēt uz kalnu korītēm. Skati bagātīgi pārbagāti, zili kalni rindu rindās ar mākoņu kupenām, kas veļas pār tiem. Šī gan atkal man skumjo emociju diena, netieku vaļā no sevis žēlošanas. Spītīgi gribējās kaut ko prātā izdomāt, bet galvā tik vate. Vate, kas nekur neved un domas pa tukšo. Toties vakars nes mazo baudas mirklīti - silta duša. Tieši tik maz vajadzēja, lai saķertu laimīti aiz astes un atjaunotu smaidu vaigos.
5.diena.
Pirmā nakts, kad lietus nedauza telti, toties par to visu dienu raudāja debesis. Viss, viss ciešākā vīlīte tika kārtīgi izmērcēta. Pa stilbiem tekošais ūdens ātri piesmeļ zābakus un pēdējos 20 km kāju pirksti dzīvo savu patstāvīgo dzīvi "baseinā". Bilžu no dienas maz, ķermenis sastindzis un liekas ka vienīgais kas lokās ir ceļu locītavas, lai ļautu spert kārtējo soli uz priekšu. Brienot pa lietu dzimst doma, ka lietus ir visas dzīvības sākums. Uz takām parādās neiedomājami daudz ķirzakas. Pat sakaltušās govs pļekas te atdzīvojas kā tikko svaigi noliktas. (govju te ir gana un pietam žiperīgi pārvietojas kalnos)
Vakara prieks atkal esošā siltā duša, kas pirmajā mirklī liekas vāroša. Paiet laiks līdz aprodi kā siltais ūdens apņem tavu atsalušo ķermeni un atgriež labsajūtu. Māte daba vakarā ir vēlīgāka un lietus krānu piegriež. Mārtiņa stūķis un tad galdā tiek celtas šprotes. Ak dies cik garšīgas ar baltmaizi! Izlaizu pat eļļu no skārdenes. Tomēr kaut kas no mājām.
6.diena.
Rīts pienāk ar sauli, bet visas mantas joprojām slapjas. Velkam visu slapjo atpakaļ un raušamies ceļā. Smagos zābakus grūti no zemes atraut. Soma liekas divtik smaga. Arī pārtika nākamajām četrām dienām pielādēta. Trasīte sākas ar 1200 metru kāpumu. No 9 kāpējiem, esam jau vairs tik 6 soļotāji. Debesis atkal sāk raudāt, komplektā šodien vēl krusa un biezi mākoņi ceļā. Lejā no kalna izvēlos skriet, liekas ka tā mazāk sāp ceļi, kas no slodzes sākuši likt par sevi manīt. Vakarā laiks nomierinās un varam sākt lielo drēbju žāvēšanu. Uz akmeņa piesaulītē zvilnot un knibinoties, divi mani lakotie kāju nadziņi pēkšņi paliek rokās un smejoties aizlido pār kreiso plecu uz atgriešanos. Šiem laikam nepatikās ilgstoša dzīve slapjos zābakos.
7.diena.
Zābaki vēl nav izžuvusi, bet diena rādās saulaina. Gan jau kādu dienu atgriezīšos pie sausām kājām. Dienas plāniņš īsais, bet stāvais gājiens. Pusdienlaiku veltam kārtīgam zvilnim ūdenskritumu terasēs. Grilējamies saulē uz nebēdu vairākas stundas. Beidzot tieku pie sausiem zābakiem. Nakts vienā no augstākajām nometnēm -1840m. Vējš neļauj ilgi vakarēt un salienam ātri pa teltīm.
8.diena.
Skaisto skatu diena! Turpinām kāpienu uz augšu, sniega daudz un daži kalnu ezeriņi vēl klāti ar ledus vāciņu. Šķērsojam vienu no augstākajām pārejām un brienot lejā, sniegā nosalst kājas. Atkal bēdīgais piekāpis, kā dadzis biksēs tās neatlaidīgi grib vilkties līdzi. Cenšos uzturēt tik labo, ar pateicību par visu kas dots un piedzīvots. Domās aizpeldu mazliet par tālu un te pēkšņi slīd kāja uz kāda slapja akmens. Es krītu. Pa tiešām krītu un šoreiz ar galvu pa priekšu. Skeletontehnikā piezemējos pāris metrus zemāk starp akmeņiem. Smagā soma piespiež no augšas starp akmeņiem un varu tik pakustināt mazliet kājas. Izbīlī cenšos uzrausties un apjaust cik smagas ir traumas. Man paveicās. Neticami paveicās. Tik jauni zilgani rotājumi uz kājām, pāris notecinātas asins lāses no plaukstas un mans rozā manikīrs pa kāju. Runā ka skats esot bijis briesmīgāks. Sev šo negadījumu gan paturēšu kā brīdinājumu un labu skolu, mācēt būt vietā un laikā ar visu savu būtību.
9.diena.
Ja debesis klusē, tad bimbāju es. Varbūt vienkārši runā devītās dienas sagurums, varbūt vienkārši viss kaut kā ir par daudz. Soļoju pa paradīzi, bet pupas pašas slīd pār vaigiem. Pēdējais kreņķis no mājām atkal klāt domās un soļo līdzi. Tas nospiež sirsniņu vairāk kā soma plecus. Necenšos slēpt sāpes, es tām ļaujos un tad tās kļūst izturamas. Es sev uzticos. Uzticos savām sajutām un tieku galā. Tik slēpju savas acis zem saulenēm no pretim nācējiem. Atceros par austiņām somā un situācija tiek uzlabota ar mūziciņu. Iet paliek vieglāk. Kaut kādā dīvainā kārtā viss paiet, viss beidzas. Pat tad, ja pa ceļam tevī kas nomirst. Dziļā vienpatībā nosoļoju atlikušo dienu un klusējot tā arī ielienu migā.
10.diena.
Šo dienu man vajadzēja piedzīvot. Iespējams tieši pēc tās es te ierados!
Cik saulaini tā sākās tik dramatiski tā iegriezās. Atkal pieskatu ar vienu aci Vinetu. Iepaliekam, bet priekšpusdienā vēl satiekam draugus brīnišķīgā kafenīte un ieturamies ar sen kārotu omletīti, kas izrādīsies vienīgā ēdienreize līdz vēlajām vakariņām. Saule silda, turpinot ceļu, mazliet nojaucu pēdas un pazaudēju taku. Lūdzu pēc padoma un nesaprotu kādas francūzietes satraukto reakciju, liedzot mums iet tālāk - viss, jāstājas te pat, ir par vēlu kāpt augšā utt.. Pārsteidz viņas agresivitāte, liekas ka tūlīt, tūlīt nostāsies takai priekšā un toč nekur mūs nelaidīs, bet mūsu draugi jau noteikti tuvojas virsotnei vai ir jau pāri. Zonas arī visu dienu nav, lai sazinātos ar draugiem. Sagaidu līdz dāma pazūd aiz līkuma lejup un turpinām savu ceļu augšup. Nopriecājos satiekot Andri, kas izvēlējies mūs tomēr sagaidīt un kopā mērot pāreju. Jautri čalojot mūsu stratēģija iet 50 min un 10 min atpūsties sāk izplēnēt. Debesīs savelk savu drūmo seju un lietus lāses sāk glāstīt vaigu, bet virsotne vēl nesaskatāma tālumā. Jo augstāk kāp, jo vairāk katrs pretīmnācējs uzstāj uz to ka jāgriežas atpakaļ. Tur augšā viss esot ārkārtīgi slikti, viss tik bīstami, bīstami. Stāvas nogāzes, trase nesaskatāma, bez dzelkšņiem TO nedarīt. Kāda meitene jau ir lauzusi kāju bez aprīkojuma un šobrīd gaida glābējus tur augšā. Tumšais mākonis ar vien vairāk mūs ieskauj un pa tiešām sāku zaudēt vīziju kur atrodas trase, brīžiem pēc atmiņas dodos virzienā, kur iepriekš no lejas biju redzējusi gājējus. Sniegs paliek arvien vairāk, lietus ar vien nežēlīgāks, krusa nesaudzīgi sit sejā un redzamība vien pāris metru. Piezogas drebulis un bailes. Starp mani un paniku ir neliels attālums. Skatos uz Andri un meklēju atbildi tālākajam lēmumam. Zinu, ka es viena šobrīd būtu pieņēmusi lēmumu atgriezties lejā, jo nespētu uzņemties atbildību arī par Vinetas drošību. Pati sevi nevaru savākt, kur nu vel kādu citu. Kupcītim mieriņš un paļaujos, kā viņš teiks, tā būs. Turpinām virzīties uz mērķi. Virsotne patiešām naža asmens, es nespēju noticēt ka kāds te bijis ar krāsas spainīti un iekrāsojis trases marķējumu. Pirksti aukstumā sastinguši, zābakos ledus ūdens, liekas ka kājas jau cukurgailīti. Pieķerties pie klints grūti, milzīgas bailes izslīdēt virs bezdibeņa. Pārvelku sevi pāri un gaidu draugus. Pieturu mēli jo zobi klab kā kastaņetes.
11.diena.
Pie otrās kalnu čupas nu jau paliekam tik pieci gājēji no sākotnējās komandas. Kopā ar Martiņu velkamies pa aizmuguri, liekas tūlīt, tūlīt būsim klāt, bet aiz katras akmens kaudzes paveras jauna bezceļa virsotnīte, ko vēl vajag pārvarēt. Bezsakarīgās mātes valodas sarunās un tikpat sakarīgos smieklos lienam tupus rāpus pār ikkatru priekšā satikto šķērsli. Plaušas izvēdinātas. Ceļgalu saites smilkst, vēl biku un tās varētu locīties arī uz otru pusi. Vakarā pie ierastā katla par vienu seju mazāk, bet pat rīsiņš nepaliek pāri, kā katls tiek izlaizīts. Ar sāpju kliedzienu tik var pieliekties pēc savas bļodiņas, tāpat ar kliedzienu iztaisnoties. Nosvinam dzīvi ar Franču aliņu par katru kāju. Saulriets un miegs izcils!
12.diena.
Neviļus aizsperu Mārtiņa brokastu roltonus ar savu plašo vērienu un stingri uzstāju, ka vieta lieku savas brokastis. Sagrabinu saujiņu palikušās auzu pārslas somā un tieku pie bada zupas ar piecām pārsliņām. Anita mani apžēlo un bļodiņā iekrīt branga putras karote, nu arī mans rīts iesākas mazliet labāk. Kājas pārsteidzoši labi atkopušās no slodzes. Pēdējā soļošanas diena, tik jāizlien no kalniem un jānokāpj 1700 metri uz leju. Itkā uzdevums viegls, bet līdz ko ieraugu pilsētas skatu aiz vienas no kalnu grēdas, tā lielais pinkšķis klāt gan. Bāc, pastaiga paradīzē galā un jāatgriežas realitāte! Mārtiņš, ka jau īsts draugs, tik spēj rast pareizos vārdus - "Tur leja viss ir labi. Vīns pa 2 eur pudelē esot!" Atšķirība no Franču cenām kalnu korēs, šī jau man ir labā ziņa. Atkal pašai jāsmejas par sevi. Pēdējos kilometrus izvēlos skriet, nu tā lai izbaudītu līdz mielēm pēdējos metrus kalnos. Es gribēšu šeit atgriezties, un man liekas ka man jau ir plāns kā.
Kalni ir viena no manām kaislībām, daļa manis noteikti te ir mājās. Kalni viennozīmīgi ir arī mana baznīca, kur atgūt spēkus un kļūt par labāku cilvēku. Aiz muguras te paliek nočāpoti 230km, izlieti 3 litri sviedri, vairāki pašas kilogrami, dažas asins lāses, pāris kāju nadziņi un visi kreņķi. Ceļot ir vienīgais veids, kā turpināt elpot. Te es sajūtu, ka esmu īsta, ir skaidrāks apveids, pārņem jauka sajūta dzīvot saskaņā ar gaismu. Gulēt, kad tumšs. Pamosties, kad lec saule. Atnāk miers, brīvība un piedošana par visu un visiem, visvairāk sev pašai. Man atkal tiek piešķirti spārni ar jauniem sapņiem tajos. Tāda sajuta, itkā šeit bija domāts, lai būtu kaut kā jauna sākums. Lai sāktu dzīvot no jauna, vispirms ir mazliet jānomirst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tev ir ko teikt?