Izkust starp Kolas sādžām

Nu jau gandrīz kā tāda tradīcija, katra Maija pēdējās dienās HIL ar draugiem dodas uz Korsiku, lai pievārētu vienu no Eiropas krāšņākajiem un fiziski izaicinošākajiem pārgājieniem - GR20.

Lai kā mēs baidītu ar gaidāmajām šausmām, dēkaiņu grupiņa nekomplektējās krietni pirms izbraukšanas datuma un notikumam sākam gatavoties pēc visiem priekšrakstiem. Treniņ-pārgājiens pilnā ekipējumā pa piejūras kāpām, tam sekojoši teorijas treniņi ar alus kustināšanas elementiem Rīgas krodziņos. Regulāra rezultātu un personīgo sasniegumu apmaiņa kolektīvajā čata grupiņā. No pirmās tikšanās ir skaidrs, ka sastāvs ir novācies spēcīgs visos elementos un ar humora izjūtu vēl jo vairāk viss būs kārtībā. Vadītāji paši apjauš, ka būs jāpieliek savam sagatavošanās posmam, lai grupai vispār līdzi tiktu. Sergeja uzlikto mājas darbu, ik dienu veikt 100 pietupienus visi regulāri "pilda" uz saviem dīvāniem.

Ilgi gaidītais 31.maija rīts ir klāt, saule vel nav uzlēkusi, bet mēs jau trinamies Saktas puķu tirdziņa rajonā, lai dotos pretī savam šīs vasaras lielākajam piedzīvojumam. Izbraukšana sākas gludi, kā saka - bez aizķeršanās. Kāds ar ilgstoši klusējošu telefonu nav ieradies uz nolikto satikšanās vietu. Kā labākajās CSI Miami izmeklēšanas sērijās, iesaistot arī Mārtiņu, iztrūkstošais elements tik atrasts aizgulējies "pakšās" ar skanīgu vārdu uz lūpām B..

(baranka) atverot durvis. Nu labi, ka mēs vismaz durvju zvaniem neņemam nost skaņu, pirms liekamies uz auss pirms Tiiiiik svarīga notikuma. Tālāk jau mašīnai krītošie degvielbākas vāciņi un nestrādājošie degvielas uzpildes automāti liek mūsu vēder-presītēm locīties zemu jo zemu. Joprojām gludi!

Lai nu kā, pēc nobrauktiem 2600km, kad šoferīšu acu formas izgājušas caur visām ģeometriskajām figūrām no kantainas līdz šaurai strīpiņai un tādas "studentīgas" ballītes uz prāmja, esam veiksmīgi nostājušies starta līnijā, lai vējā plīvojot mūsu krogam 17 ceļotāji ienirtu Korsikas kalnos uz 12 dienām. Uz rūtiņu lapas izspēlējam pielāgotu “Tinderīti”, sadalāmies pa teltīm ar noteikumu, ka pie apnikuma drīkst pavirzīties par vienu telti uz priekšu.

Trase sākas ar krietnu stāvu kāpumu, sviedri lipina ciet acis, solis gurdens, bet pirmā kalnu upes baļļa un svaigums atkal ir pieklauvējis. Pirmā pusdienu griķu karote. Sajūsma! (Kas necik nebūs līdzīga desmitās dienas griķīšu sajūsmai) Skrienot notikumiem pa priekšu - griķītis beigās kļūst par tādu kā biedu. Nu ne jau tāpēc ka slikts, bet tas, ka kādam laikam pietiks. Un zem vārda griķītis apakšā liekas visa kalnu pārtika, ko tur augšā var uzstiept. Gan rīsiņš, gan makarons vienā dienā kļūst par Tādu kā griķīti.

Dzīvi klanos varētu raksturot ka dikti vienkāršu - ēd, guli un ej uz nākamo Coco-Cola sādžu. Tad tas atkal pa aplīti - ēd, guli un vakarā kolas sādžiņa. Būtībā mūsu ikdiena pārvērtās par tādu kā dzīvi starp sādžiņām. Dienas pārgājiens no vienas uz otru strikti norādītu apmetnes vietu, kurai pa vidu kā lietuvēns stāv būdiņa ar aukstu dzērienu, kad visu dienu esi saulē kusis. Protams tas viss ar Franču cenu zīmīti plus mīnus 2 km virs jūras līmeņa uzstiepts. Īstenībā mēs cilvēki ļoti mākam sevi mīlēt, ja runa iet par sagurējienu pēc sava kārtējā "everesta" pievārēšanas. Cukurnašķiem un veldzējošiem dzērieniem neviens vairs cenas neprasa, ja kārumiņu prasa paša sagurusī sirsniņa. Tā nu vakari izvēršas par īstām svinībām telts pakājē ar griķīšiem un alus kausiņiem. Mazas čipšu paciņas un siera ritulīši draudzīgi iet pa aplīti, atskatoties uz dienas notikumiem un jaunajiem franču valodas vārdu krājumu papildinājumiem.

Taka nav no tām klusākajām, dienā mēle izkalst ar visiem sveicinoties un pasakoties - Bonjour, Merci, Bonjour, Merci, Merci Bonjour, utt. ... vēēēē, kad nevari tikt tālāk sarunā, līdzko pretimnācējs grib painteresēties vairāk, ko tu uz takas te dari. Vārds pa vārdam un dažu dienu laikā kaut kā visi nonākam līdz tekošai valodas apguvei. Ja sakāmajam vārdiņam priekšā liek "La" un noapaļo kādu burtu, diezgan smalka saruna sanāk. Vakarēšanas ieņem "smalkā" franču stiliņa aprises, kas atkal verderpresītēm liek locīties visos virzienos. Kamēr kājas ir viegli izmetamā stadijā, cenšoties restartēties jaunai dienai. Rīta kāpieni La af...(afrodītiski) augsti, bezgalīgi garie dienas nokāpieni kļūst par tādiem kā ceļgalu La pi... (piekusīgiem), kas teju locīsies uz abām pusēm.

Bet runājot pa godīgo, laik apstākļi mūs dikti mīlēja. Visas dienas pavadām saulē grillējoties un iezīmējam visas līdzpaņemtās štatītes līnijas uz miesas. Dažam pat nodegušais deguns līdzinās kā svaigi norauta tulzna uz papēžiem. Ikdienu veldzējamies kalnu upju baseinos un sadzīviskās rūpes ir tālu prom no mūsu apziņas, gluži tāpat kā neesošā telefona zona kalnu nogāzes.

Kas noticis uz kalna, paliek uz kalna! Šausmu stāsti ar galvu pa priekšu krītošošiem ceļa biedriem un operaciju zāles iekārtojumiem čatās, paliks mūsu leģendu nostāstos, ko gadiem apvīt drāmas pieaugošā kārtībā. 8.dienā pretim nākošie svaigie Franču kruasāni garšas kārpiņu atmiņā paliek kā gardākais, kas jebkad ir notiesāts. Griķišu podi visneiedomājamākajās kombinācijās. Speķīšu un zivtiņu maizes. Rūcošie telts un dziedošie ceļa biedri. Un protams finiša svinības lielajā soļankas katlā ar bezlimita porciju un puncīša izmēru! Visu kas gurnos pazaudēts, godam atliekam pa vietām pēc fizikas nezūdamības likuma.

Mūsu ceļojuma lielākais balsts, jeb tētis, kā viņu saucam ir Sergejs. Līderis ar savu iekšējo mieru un spēku, izved grupu no sākuma līdz beigām. Visi pieskatīti, kalnā pabaroti un samotivēti. Laikā rasti pareizie vārdi. Pasniegtā palīdzības roka lienot pār kārtējo ūdenskritumu vai kalna kori. Labākais tētis, ko vien šis vārds var sevī nest.

Savukārt es, Ilze, tiku pie mammas lomas 17 cilvēku lielai audžu ģimenei un vēl uz takas pieņemtiem saimē diviem foršiem ceļotājiem. Pieskatīju vai cepurītes uzvilktas, zeķītes paņemtas, pārtika somās salikta, teltis sakrāmētas un blablaaabla... Nu tā pa klasisko, cik vien mammas garlaicīgas var būt, kad iegriež rūpju rievu pierītē visus apčubinot, sarājot vai samīļojot. Mārtiņ, piedod, tev tika labā opīša loma, atbalstot mūs no mājām.

Ak jā, vēl es sevi atļāvos nosaukt par serpetīnu karalieni, kad vajadzēja pārdzīt mūsu atbalstošo auto uz kārtējo nometni. Melnais busiņš spēj transformēties par gumijotu Fiatiņu, kas pielokot spoguļus, spēj ielocīties visās kalnu gropītēs un izmainīties ar vietējiem džigitiem, pieverot vienu aci un saucot OoooB... (opiņā). Sava dzimuma priekšrocības un skropstu virināšanas māku izmantoju, mirklī kad angliski nerunājošā autoservisā ir jānomaina kalnos nosviluši bremžu kluči. Google transeleiterītis, žēli savilkta apakšlūpiņa un nojausma, ka izmisis francūzis mēģina tikt no tevis vaļā, vervelējot neapsīkstošu vārdu plūdumu ar plašu žestikulāciju. Pāris stundas pacietība un esam atkal uz pareizā ceļa izbaudīt piedzīvojuma labākās dienas ar nekaucošiem ripuļiem.

Lai cik bezgalīgi skaista ir Korsika un telefonu atmiņas ir pārtērētas bilžu gigabaitos, tomēr pāri visam bijām Mēs Paši. Mūsu sarunas, smiekli un jauniegūtā draudzība būs tas ko paturam un nesīsim sev līdzi. Sarunas, kas dažkārt bija tik personīgas, lai ļautu ielūkotos dziļāk kādā sirsniņā. Kutelīgie smiekli un humora izjūta, kas neļāva izstāties mirkļos, kad galīgi vairs nevar uzrausties augstāk. Draudzība, ko turpinām uzturēt, meklējot iespējas atkal satikties mūsu kuplajā audžuģimenē.

Vive la montagne, vive nous, vive la HIL! (Lai dzīvo kalni, mēs un HIL!)

Video: https://www.youtube.com/watch?v=D3OCp1I_vYo