Kad neGribēt ir Gribēt - Skotija

Tuvojoties latviešu saulgriezim man galvā šogad diezgan skaidra doma – neGribu lietainus Jāņus. neGribu aukstus Līgo, neGribu ceptu gaļu, neGribu odus utt... Tik skaidri zināju ko negribu.

Tieši tādā mirklī lūzumpunkta Laumiņas piedāvājums pa Līgo svētkiem doties pārgājienā Skotijas plašumos nāca kā saldākais no saldākajiem desertiņiem. Iemetu “google picture” divus atslēgvārdus “hiking Scotland” un dažu minūšu laikā izdrukātas avio biļetes jau iegulstas manā kabatiņā.

Patīkamā ceļojuma tuvošanās kņudoņa pakrūtē, somas krāmēšana, ekipējuma sarūpēšana. 

Jo tuvāk izbraukšanas diena, jo skaidrākas kļūst plānotā notikuma aprises. Laika prognozes sola ever, ever siltākos svētkus Latvijā un beidzot manā apziņā saslēdzas realitāte TIEŠI TAD cik slavena ir Skotijas zeme ar saules lutināšanu! Tiek atkal ņemta google un Laumiņas sagatavošanās ieteikumi.  Nu jā..... kārtīgu optimismu un labu joku kabatā līdzi noteikti jāpaņem.

Nē, nē, bez pārpratumiem, viss bija lieliski un pat vēl vairāk. Es dabūju visu ko vēlējos. Patiesi. Soļojot pa Skotijas vienu no vecākajiem pārgājiena maršrutiem “West Highland Way” zem lietus mētelīša, ir daudz laika padomāt un galvā savelku paralēles ar sava mērķa formulēšanas tehniku. Cik nav lasīts un teorijās aiz auss kasīts, ka tas mazais nolieguma piedēklīti “ne” visumā izčab kā rudens lapas! Tad nu dabūju krietni lietainākas tās izsapņotās brīvdienas. Naktīs vispār sajūta ka baseins krīt uz telts. Saule un lietus mijās dažu sekunžu laikā. Siltums? Nu diez vai pie tik mainīgiem laikapstākļiem! Ja nelīst un gribas iezvilnēt, nav variantu – nu TĀDI moskītu miljoni uzglūn uz tavu nepiesegto miesas gabaliņu. Trešajā dienā sava veida punktiņ-slimība pārklāja manu ādu un katrā pauzītē ar visiem desmit pirkstiņiem varēju mesties iekš kārtīgas izkasīšanās. Uz Helmuta uzdoto jautājumu, kurā brīdī viņi te tika pie Kiltiem šādos apstākļos, atbildi tā arī neradām. Pēc šiem "Midges", man Latvijas odiņi liekas kā mazi lidojoši eņģelīši.

Vienā vārdā sakot, visi mani neGribu ar uzviju realizējas viens pēc otra. Realizējās jau arī tie visi bez tā “ne”. Ceļa biedri vienkārši lieliski! Uz prīmusiņa gatavotās brokastis, pusdienas un vakariņas garšo kā no smalkākā Rīgas restorāna. Midziņa teltī pēc nosoļotajiem kārtējiem 30+ km  ir labākā restarta vietiņa. Ikdienu ceļā satiktais bārs ar veldzējošu alus kausiņu. Sava deva vientulības, sava deva sarunām un smiekliem. Būt kopā, kāpt kopā un izdzīvot kopā ar sev līdzīgiem.

Ceļojuma noslēguma vakariņās izspēlējām zīmīgu spēlīti – nākotnes paredzēšanu, izlozējot katram vienu vārdu! Es tiku pie vārdiņa “Dalīties”. Nokāpjot no iepriekšējā grābekļa, tad nu formulēju tajā pozitīvajā izteiksmē savas nākamās dieniņas – Lai man vien vienmēr ir blakus kāds ar ko Dalīties savos piedzīvojumos un sajutās, lai kur tie ceļi un ceļojumi vestu! Priekā, draugi!

Filma: https://www.youtube.com/watch?v=RLBZ-DqtlLQ