Kādu rītu pamodos un sapratu, ka gribu noskriet pilnu maratonu -42km. Lai to izdarītu ar mazāku darba ieguldījumu, tas jāizdara visai drīz, kamēr vēl kaut kāda fiziskā forma atlikusi no florbola ziedu laikiem. Dažu draugu iedvesmota ķēros pie darba un nospraudu mērķi - Parīze. Parīze tādēļ, ka šajā valstī neesmu bijusi un trase ir viens aplis, lai lūzuma brīdī nevarētu izstāties un līdz galam būtu jātiek tā vai tā. Draugs, kas bija arī plānojis pieņemt šo izaicinājumu, jau pamanījās laikus nolekt no trases. Tad nu iekšējā spīta un sapņa dzīta, viena ar kedām plecos dodos lidostas virzienā pretī savam pirmajam nopietnajam izaicinājumam.
Fantastiski skaista pilsēta ar iespaidīgām vēsturiskām liecībām, kas ieskautas pavasara brīnumā.
Pirmās 2 dienas paiet aklimatizējoties ēdot makaronus un izbaudot sauli.
Ļaujos Eifeļa vilinājumam. Neticami draudzīga pilsētā mani sagaida. Sarunu var uzsāk ar katru pretīmnākošo, ja vien Jūsu acu skatieni saskrienas. Tā tiku pie drauga, kas pavadīja mani uz Eifeli patīkamās sarunās, gan pie cita drauga no metro, kas vēlāk pavadīja mani mājās.
Izvērtēju nākamās dienas starta līniju pie triumfa arkas un izpētu cik laika vajadzēs un kādi metro labirinti vajadzīgi, lai nenogulētu startu un saviļņojošo notikumu.
Mans galvenais mērķis ir finišēt un nākamajā dienā saviem spēkiem tikt uz lidostu. Saprotu, ka taxi te pilsētas metrapolē vēl nevaru pacelt. Aptuvenas nojausmas par finiša laiku ir, jo te garajās distancēs brīnumi nenotiek. Zinu cik sagatavošanā darba esmu ieguldījusi treniņos, priecāšos par izkļūšanu no kontrollaika un personīgais rekords būs pats finišs.
Man vienmēr ir paticies skriet, bet nekad vairāk par 21km nebija sanācis pat treniņ nolūkos. Skrienot domas sakārtojas un kreņķi noplok. Radās interese par ko domāšu pēc 20-ā kilometra. Un izrādās par neko! Pirmo pusīti pieveicu jautrā noskaņojumā, baudot pilsētas arhitektūru un līdzjutēju gaviles. Sagaidīju savu lūzumu pie trīsdesmitā, kad biju gatava arī izstāties. Mēģinot pāriet soļos, ķermeni moka sāpes un turpinu imitēt skriešanas kustību. Ar acu kaktiņu redzu kā gājēji uz ietves pārvietojas ātrāk par manu "zibenīgo" skrējienu. Tieku pāri krīzītei un otrā elpa turpina nest uz priekšu.
Iepriekšējā vakarā izlasīju organizatoru bukletā padomu - pirmos 40km nevajag saforsēt un pēdējos 2km izbaudīt. Tieši pie šīs robežas sāku domāt par nāvīti un nesapratu kur tad solītā bauda varētu sākties!
Finiš! Un te tā sākās!! Tas bija KAUT KAS! Toreiz vēl neapjautu kāda ķīmija tur asinīs izdalās, bet KAUT KO tādu ir vērts piedzīvot! Kad visas visas emocijas kādas man jel kad ir bijušas savijās kopā vienā un laužas laukā. Totālā spēku un emocionālā sagrāve ar neaprakstāmu lepnuma, dusmu, gandarījuma, vientulības un laimes sajutu. Asaras birst, muskuļi raustas, pulss vēl stundu nerimstas no slodzes, gribas apsēsties bet nevaru pieliekties.
Sniedzos un aizsniedzos. Šis sapnis piepildīts, bet tālākais plāns jau ir skaidrs. Ir jāizdara vēl kaut kas tikpat traks šai dzīvē, lai piedzīvotu to endorfīnu daudzuma izdalīšanos asinīs un šoreiz ļautos TAM kaifam. Gribu, gribu vēl un vēl....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Tev ir ko teikt?